Reaktora galvenā funkcija ir uzlabot energosistēmas darbību, ieskaitot bezslodzes vai slodzes līniju kapacitātes ietekmes uzlabošanu, sprieguma sadalījuma uzlabošanu tālsatiksmes pārvades līnijās un līdzsvarot reaktīvo jaudu līnijā slodzes laikā Apvidū Turklāt reaktorus var izmantot arī, lai ierobežotu īssavienojuma strāvas, uzglabāt elektrisko enerģiju, nomāc pārsprieguma straumes un harmoniskas strāvas.
Reaktora darba princips galvenokārt balstās uz elektromagnētiskās indukcijas ietekmi. Ķēdē ir zināma induktivitātes pakāpe, kas var novērst strāvas izmaiņas. Kad diriģents tiek barots, telpā, kuru tas aizņem, tiek izveidots magnētiskais lauks, tāpēc visi vadītāji, kas spēj pārnēsāt strāvu, ir induktīvi. Reaktori palielina induktivitāti, līkumot vadus solenoīdā formā (pazīstams kā dobi reaktori) vai ieliekot dzelzs kodolus (pazīstami kā dzelzs serdes reaktori), lai efektīvāk novērstu strāvas izmaiņas.
Barošanas sistēmā reaktoriem ir divas elektroinstalācijas metodes: sērijas savienojums un paralēlais savienojums. Sērijas reaktorus galvenokārt izmanto, lai ierobežotu īssavienojuma strāvas, un tos var savienot arī virknē vai paralēli ar kondensatoriem filtros, lai ierobežotu augstas kārtas harmonikas enerģijas tīklā. Paralēlos reaktorus galvenokārt izmanto, lai mainītu un uzlabotu reaktīvās jaudas darbības apstākļus energosistēmās, piemēram, absorbējot lādēšanas kapacitatīvo reaktīvo jaudu no kabeļa līnijām un novēršot pašsajūtas magnētiskās rezonanses parādības, ja ģeneratoriem ir garas līnijas.